Bez piedzīvojumiem noripojuši pa taisnu kā bulta, labi apgaismotu ceļu tieši Akabas centrā, mēs ķērāmies pie viesnīcas meklējumiem. Tikuši līdz krustojumam, kas atradās pavisam netālu no neona ugunīs mirdzošas ielas, mēs sākām strupi lūrēt apkārt bez kādas jēgas: pirmo reizi maršruts, kas bija ievilkts tieši līdz galamērķim, un pat adrese mums nepalīdzēja. Vairāki mēģinājumi izvilkt informāciju no apkārtējiem izgāzās: vairums nebija lietas kursā, bet viens mūs aizsūtīja sazin kur, kilometru prom no vietas, kur mēs bijām. Padomam mēs prasmīgi nesekojām, jo bijām pārāk rūdīti, un jutām kļūdu, lai arī tā tika pieļauta ar vēlmi palīdzēt.
Garāmejošie jaunieši jau sadūšojās mums izpalīdzēt, sākot gūglēt visu iespējamo savos viedtālruņos (gluži tādos pašos, kādus var ieraudzīt nejaušam jaunietim Daugavpilī), bet beigu beigās novirzīja mūs uz pavisam citu viesnīcu, apgalvojot, ka tas ir tas, kas mums vajadzīgs, vienkārši nosaukums esot mainījies.
Un tikai šajā skaistajā viesnīcā (Cedar Hotel) lieliski ģērbies, apcirpts un sasmaržojies jaunietis pilnā parādē, mirdzošās kurpēs, uzvalkā un kaklasaitē spēja mums palīdzēt. Ar rokas mājienu viņš izsauca džinu-palīgu, tas ir, pirmā līmeņa strādnieku, kurš cauri izgāztuvēm un pagalmiem pāris minūšu laikā izveda mūs tieši tur, kur vajag: kad mēs metām meklēšanas loku, nebijām aizgājuši līdz turienei kādus desmit metrus.
Lai gan lifts nestrādāja, citādi viesnīca Amir Palace man vienkārši iznesa smadzenes ar savu tīrību, glamūru un noformējumu. Koks, milzīgas reprodukcijas, flīzes un patīkami sīki dekoratīvie elementi veidoja ainu, kas lepni sevi dēvēja par “butik-viesnīcu”.
Iestādījums izskatījās un vietām funkcionēja labāk nekā vidēja līmeņa Eiropas viesnīca, kā, piemēram, man zināmā Days Hotel VEF Riga, bet cena bija ļoti mērena. Tiesa, portjē vietā mūs kāda iemesla dēļ iemitināja sētnieks, kurš nerunāja angliski, taču viņš man iedeva telefonu, kura otrā galā bija meitene ar brīnišķīgu izrunu, un tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Velosipēdus mēs, nevienam neprasot, ievilkām numuriņā, par laimi, tur bija ietilpīgs, lai arī šaurs, balkons.
Skaidras naudas, ko atlocīt par naktsmītni, mums nebija, bet mums lika neiespringt: valūtas maiņas punktu apkārt ir biezs, lai gan uzskaites dēļ palūdza samaksāt līdz pusnaktij. Šādi ērti iekārtojušies, mēs iegājām dušā un aiztipinājām apskatīt pilsētu. Tā nepievīla: pēc tik daudziem piedrazotiem un ne pārāk tīriem ciematiem, netīrām teltīm ar aitām un uz galvas krītošām izkārtnēm mūs gandrīz nogāza no kājām bagātības, glamūra un ārišķīga patēriņa vilnis: visur mirdzošs neons, restorāni un veikali, netrūkst arī modernu butiku un tikpat moderni ģērbtu cilvēku, dārgu automašīnu (tik nabadzīgas valsts mērogiem, protams, ferrari un bugatti neredzēju).
Kontrasts ir satriecošs: ja nebūtu redzējis savām acīm, bilde par Jordāniju kā valsti būtu pilnīgi sašķiebta. Tagad mēs ieraudzījām, ka nauda te apgrozās, bet plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir milzīga un uzskatāma. Protams, tā nav Indija, kur jumtu aiznestu pilnībā, bet vienalga. Mēs tikko bijām izbraukuši no tuksneša, kur visa ceļa garumā bija tikai divi koki, akmeņi un smiltis, un pēkšņi ienirām krāsu un dzīvības jūrā: vienā no centrālajām ielām viss ir apstādīts, un pat strūklakas ar izgaismojumu. Iespaidi pilnas kabatas.
Diemžēl man gandrīz nav naktsdzīves fotogrāfiju: mēs bijām ļoti izsalkuši un noguruma dēļ tam neatlika laika, turklāt vells viņu zina, ko ar manu ziepjutrauku var nobildēt. Teikšu tikai, ka pamaldījušies šurpu turpu un bez jebkādām problēmām samainījuši naudu, mēs iegriezāmies brīvdienu amatnieku tirgū, kur uz pilnu klapi spēlēja mūzika, bija milzum daudz visādu eko-hend-meidu.
Džeki šādi saģērbušies prieka pēc, pārējie visi parastās drēbēs
Mēs ilgi meklējām vienkāršāku restorānu, lai neatstātu tur dienas algu, Ribakovs no bada kļuva ne savā ādā un pat burkšķēja, ka iesim uz viesnīcu ēst džoilentu. Rezultātā es stingri noteicu: ejam iekšā pirmajā, kas pagadīsies, un vakariņojam. Pirmais pagadījušais izrādījās nepievilcīgs un prasts restorāns ar neglītu spīdošās ēdienkartes dizainu, pie tam pirmajā stāvā vispār bija ēdnīca vietējiem, bet restorāns – otrajā.
Saša ēda vienkāršu ēdienu ar gaļu, bet es – jūras velšu zupu, kas man ļoti un ļoti iepatikās. Uzkodu plate, ko pasniedza iepriekš, un maize pie tās – arīdzan.
Vēlāk atklājās, ka mums atkal pilnīgi paradoksālā un smieklīgā kārtā bija paveicies: pēc TripAdvisor reitinga (varbūt ne tas uzticamākais informācijas avots) šis prastais iestādījums (restorāns Al Shami) ir namber uan Akabā. Lūk, tev un pārsteigums!
Serviss restorānā nedaudz gļuko: pie zupas man atnesa dakšiņu, un vispār viens no viesmīļiem bija diezgan tūļīgs, lai gan otrs, vecāks, bija ļoti uzmanīgs un izpalīdzīgs. Viņš mums piedāvāja pārsēsties uz balkonu ar kolosālu skatu uz mošeju, kad atbrīvojās vieta, un ielēja bezmaksas tēju, kas nebūt nebija tā sliktākā, ko biju mēģinājis Jordānijā.
Pēc šādas uzpildīšanās ar pārtikas produktiem mūsu garastāvoklis uzlabojās, mēs vēl pastaigājām, papriecājāmies par ļaužu piebāzto ūdenspīpju kafejnīcu, kur mūs pārtvēra pēc saskarsmes izslāpis gids pa Vadi Ramu. Tikuši no viņa vaļā, pastaigājāmies pa augu oāzi vienā no galvenajām ielām, iegājām suvenīru bodītē, kur varēja sapirkties krāmus visam ceļojumam, un nebūtu bijis jāstiepj cauri kalniem un tuksnesim. Ielūkojāmies vēl arī maiznīcā un alkohola veikalā. Šmigu, starp citu, Akabā pārdod uz katra stūra, jebkurai gaumei un maciņam — vēl viens šokējošs fakts pēc atturībnieku ciematiem, kuros bijām. Alus nez kāpēc dārgs, bet stiprais alkohols apmēram kā pie mums, ja ne vēl lētāk.
Uzreiz sāka parādīties piedzērušies un skaļi cilvēki, kuri man ne pārāk patīk (ja tie nav mani draugi, kurus es jau pazīstu no labās puses). Mēness neredzamā puse: lūk, tev un kūrorts, lūk, tev un glamūrs.
Pēc tam es vēlreiz atradu tās figņas, kuras pirku veikalā kalnā pēc Petras, tikai vēl lētāk. Kad es palūdzu vēl atlaidi par to, ka pērku divas vienības, pārdevējs ilgi smīnēja un teica, ka esmu viltīgs kā lapsa, bet tirgū no manis paņemtu desmitreiz vairāk. Uz to es viņam atbildēju, ka esmu lietas kursā, kā viņiem te lietas kārtojas, un ka tāpat daru viņam pakalpojumu, pērkot sūdus par tādu naudu.
Krietni izstaigājušies, mēs atgriezāmies viesnīcā, kur sākām uzdot sev karstus mūsdienu jautājumus.
Pirmkārt, vai robežpunkts, kuram mums būs jātiek pāri, strādā rīt, sestdienā. Otrkārt, turpinājām drudžaini rakstīt visiem pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem feisbukā un kaučsērfingā ar lūgumu iebraukt veloveikalā un sadabūt mums kastes. Pat uz viesnīcu aizrakstījām. Šajā kvestā mēs apkaunojoši izgāzāmies un nolēmām paļauties uz providences žēlastību, par laimi, līdz šim tā mums bija vēlīga ar briesmīgu spēku.
Izraēlā ir paruna “Viss nokārtosies”, un no mūsu ceļojuma mēs sapratām, ka arī Jordānijā tā ir tieši laikā.